Imants Ziedonis (1933-2013)

 ir personība, kuru Latvijā pazīst ikviens, kurš ir skolā gājis.

Pirmās asociācijas parasti ir Imanta Ziedoņa sarakstītie darbi Krāsainās pasakas, Epifānijas, dzeja. Par Imantu Ziedoni un viņa padarītajiem darbiem rakstīts ir daudz, bet ir viens darbs, kuram nav ne sākuma, ne beigu. “Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam ir jāpalīdz parādīties,”—  tā Imants Zieodnis.

Šo skaisto Imants Ziedonis meklēja caur Latvijas cilvēkiem, tās personībām.

Kur tam meklējams sākums? Varbūt, veidojot scenāriju dokumentālajai filmai Gada reportāža (1965), varbūt rakstot grāmatu Kurzemīte(1970;1974), varbūt meklējot izcilus latviešus pasaulē  dokumentālajā filmā Es esmu latvietis (1990).

Pēdējā Imanta Ziedoņa neuzrakstītā grāmata ir par Latviju un latviešiem pasaulē, tas ir lūgums, ko dzejnieks izsaka gadu pirms savas aiziešanas. Tādēļ Imanta Ziedoņa fonds Viegli un Imanta Ziedoņa muzejs ir uzņēmies turpināt šo dzejnieka mūža misiju — vēstīt par izciliem Latvijas cilvēkiem.

Tās aizsākums bija Laiks Ziedonim cildināšanas ceremonijas piecu gadu garumā, ko turpina jaunā mediju platfroma Kartupeļu Lauka Radio.

Savulaik, kad tapa dokumentālā filma par Imantu Ziedoni “Imants Ziedonis. Portrets locījumos” (1979), par sevi viņš izvēlējies vēstīt pats, rakstot scenāriju, kurā izmantoti lietvārda locījumi. Iedvesmojoties no šī paņēmiena, esam iecerējuši stāstu sēriju, balstoties cilvēku iesūtītos stāstos.